VĪRIEŠA INICIĀCIJA. POSTMODERNĀ MODE VAI VĒSTURISKS MURGS?
Bērnam kaut kad ir jākļūst par pieaugušo ne tikai fizioloģiskā, bet arī sociālā un garīgā nozīmēs. Lai sasniegtu šo mērķi, kopš cilvēces rītausmas pienākot zināmam vecumam bērni tiek iniciēti pieaugušo pasaulē – meitenes kļūst par jaunām sievietēm, bet zēni pāriet vīriešu – karavīru kārtā. Vēsturiski zēni vīru/karavīru kārtā ir tikuši iniciēti ņemot talkā visai brutālus un pazemojošus rituālus. Tie, kuri izturēja kļuva par večiem un karavīriem, taču vai viņi kļuva par vīriešiem?
Pēdējā laikā mūsu sabiedrībā ir atkal kļuvis populāri runāt par vīrieša lomu, identitāti, iniciāciju un līdzīgām lietām. Taču, kas ir tas vīrietis, kuru sagaida mūsdienu sabiedrība ik pa laikam piesaucot it kā aizmirstos iniciācijas rituālus? Kas ir tas vīrietis, kurš ir vajadzīgs sabiedrībai? Vecis un karavīrs mūsdienu līdztiesības zīmē dzīvojošajai rietumu sabiedrībai vairs nav simpātisks. Labs tētis, izdarīgs bērnu auklis un lielisks ģimenes pavārs mūsdienās ir teju vai vīrieša ideāls. Bez šaubām, arī tāds, kurš labi pelna. Šāds vīrietis ir ērts un drošs. Un… garlaicīgs. Pats sev un arī nereti tai sabiedrībai, kura šo vīrieti ir “pasūtījusi” un izveidojusi.
Te talkā nāk iniciācijas zinības. Pastāv uzskats, ka visas vīrieša nelaimes ceļas no tā, ka viņš nav tā īsti iniciēts. Iniciēts uz ko? Par ko? Dēļ kā? Iniciēt vērts ir tikai tad, ja ir skaidrs kam tur galā jāsanāk. Ja nav skaidrības, tad to jāmēģina noskaidrot.
Gatis Līdums, psihoterapeits