SIEVIETES SIRDS UN DZĪVES AICINĀJUMS


Sirdsapziņa apklust un kļūst mērena, ja tai aizbāž muti vienu, divas vai trīs reizes. Sirdsapziņa ir gaisma cilvēka dzīves ceļā. Kad tā apklust, tu kā gājējs tumsā, krīti, – Sv. Antonijs.

Sievietei ir sava misija uz šīs zemes. Protams, sākums ir ģimene. Sievietei ģimenē ir dažādi kārdinājumi – vainošana, negatīvisms – ja sieviete tiem ļaujas, tie ģimenē atnes postu.

Tur, kur sieviete ļaujas vainošanai, negatīvismam, tur trūkst atbildības par dzīvi un sievietes misiju. Sieviete var būt tik ievainota, ka neizprot šo sievišķības misiju – dzemdināt, radīt un vairot labo. Tur, kur sieviete iet sievišķības kopšanas ceļu, tur vienmēr ir attīstība.

Tikai, atgriežoties pie savas, sievietes atbildības, kas ir uzticēta tieši Viņai, sākās sievišķības tapšanas un  atjaunošanās ceļš…

Tur kur ir mīloša sieviete, tur vienmēr “sastāvējušies” ūdeņi sakustās un sākas attīstība. Tātad viena sievietes aicinājuma daļa – mīlestības izdzīvošana ģimenē.

Bet vai tas ir viss?

Sievietes dvēselē ir kāda īpaša «istaba», kurā ieejot, viņa var sadzirdēt savu vienreizējo, unikālo un neatkārtojamo būtības balsi. Šī balss ir klusa, tādēļ sievietei jāiemācās apklust, lai to sadzirdētu. Šī vienreizējā sievietes iekšējās būtības balss ir caurstrāvota ar Dieva balsi, jo, ja nebūtu Dieva, nebūtu tavas vienreizējās būtības un otrādi, bez Dieva to nevar atklāt pilnībā, jo tā satur cilvēka garīgo daļu.

Šī istaba ir svarīgākais no cilvēka dvēseles orgāniem, jo, ieejot tajā, cilvēks var atgūt spēku, atrast iedvesmu un sadzirdēt savu patieso, garīgo aicinājumu vai sūtību uz šīs zemes.

Katram ir aicinājums. Katram. Tas ir vienreizējs un neatkārtojams. Sievietes vienreizējo aicinājumu neviens cits nevar piepildīt. Cilvēks tikai tad var izjust pilnībā savu dzīvi, ja darbojas, dzīvo saskaņā ar savu patieso, dziļāko būtību. Katrai sievietei ir kāda misija, uzdevums uz šīs zemes. Tā ir Dieva dotā, cilvēka garīgā, nemirstīgā dvēsele, kurai nav miera, kamēr cilvēks nedzīvo saskaņā ar  savu misiju, savu aicinājumu.

Tātad katrs no mums ir radīts, lai piepildītu kādu svarīgu mīlestības uzdevumu.

Tikai Tu vienīgā/ais vari piepildīt savu uzdevumu, jo tāda/s kā Tu uz šīs pasaules esi tikai Tu.
Viens un neatkārtojams.
Vai tas nav brīnišķīgi?

Kādi ir šķērsļi tam, lai sieviete nonāktu pie savas dzīves misijas apzināšanās? Kāpēc tik daudzi cilvēki to nespēj uztvert, piepildīt un tādēļ cieš no dzīves bezjēdzības izjūtas, pat tādā pakāpē, ka gribas nomirt…

Kā atgriezties pie sevis un piepildīt visu līdz galam…tā kļūstot par laimīgu cilvēku…