Mīlestība vispirms ir lēmums.
Mīlestība – tā ir attieksme. Attieksme, kura veidojas, pieņemot lēmumu.
Cilvēks ir tas, uz kurieni iet. Tā saka horvātu teoloģijas doktors, pedagogs, profesors Tomislavs Ivančičs. “Tas, pēc kā cilvēks tiecas, atspoguļojas viņa būtībā.” Ja vecāks vai skolotājs meklē mīlestību attiecībās ar kādu bērnu, ja meklē veidus saskarsmē – kā mīlestību izpaust, bērnam saprotamā veidā, tad viņa audzināmie to redz, jūt un neapzināti iet līdzi.
Pat tad, ja mīlestība vēl neplūst no cilvēka redzamā veidā, lēmums pats par sevi būtiski kaut ko mainīs gan viņa paša, gan otra dzīvē un attiecībās. Par meistaru kļūst tas, kurš trenējās un treniņā iegulda daudz darba. Tā ir arī ar spēju mīlēt – tā jākopj, jo mīlestība izmaina pasauli. Ne gudri padomi, ne teorija psiholoģijas un pedagoģijas jomā, ne metodes, bet mīlestība un mīlestības lēmumi.
Ja bērns pieaugušajam rada sāpes, tas ir bērna vēstījums par to, ka viņa būtība ir ievainota.
Bērns izcieš dvēseles sāpes, kuras mēdz slēpt aiz dažādām aizsardzības formām. Bērni atrodas starp cilvēkiem skolā, starp klasesbiedriem, skolotājiem, bet iekšēji ļoti bieži jūtas vientuļi, atstumti un nesaprasti….Tā ir laba augsne dažādiem attīstības traucējumiem un slimībām.Tas ir arī pamats bērna aizsargājošajai uzvedībai, kas var būt agresīva, skaļa, dumīga, vai taisni otrādi pārāk klusa, nedroša un vērsta uz sevi. Tieši šī aizsargājošā uzvedība var likt ciest skolotājam un citiem cilvēkiem, kas bērnam ir apkārt. Sāpināts cilvēks sāpes vairo. Viņš sāpina citus.
Mīlestība ir spēja ieraudzīt unikālo, neatkārtojamo, kas katrā cilvēkā ir.
Bērnība ir īpaša ar savu savdabīgo un vienreizējo valodu. Krēsls bērna acīs var pārvērsties par lepnu automašīnu, lakats par okeānu un parasts striķis par mājas jumtu. Bērni redz, domā, un saprot tēlaini, emocionāli un mākslinieciski. Tātad radoši. Tas arī ir pats svarīgākais, ko pieaugušajam ir jācenšās saglabāt un attīstīt bērnos.
Bērni, kuriem ļauj saglabāt radošumu ir veselāki arī fiziski. Mīlestība cenšas akceptēt un saglabāt vērtīgo, unikālo, kas katrā cilvēkā ir. Mīlestība ar vārdiem uzsver otra talantus, prasmes, ir pateicīga par labo un pacietīga, gaidot pārmaiņas. Bērni mainās, kad satiekas ar mīlestību.
Ja cilvēks nostājas labā pusē, mainās viņa pasaule.
Mīlestības ceļš, tas ir pieņemšanas ceļš. Dažkārt cilvēks grib ietekmēt citus un situāciju ar nosodīšanu, dusmām, manipulācijām, histērijām, un, to darot, uz brīdi paliek vieglāk. Tomēr šie ietekmēšanas veidi dod īslaicīgu labumu un būtiski situāciju nemaina.
Pieņemt mīlestības lēmumu – tas nozīmē atteikties no citu cilvēku un apstākļu vainošanas situācijā, kura neapmierina. Tas nozīmē atteikties kritizēt un tiesāt. Ja izvēlamies mīlestības ceļu, tad pārmaiņas vēlamies tikai sevī.
Mīlēt – tas nozīmē atteikties no bērnišķīgas uzvedības, kad visu gribas panākt uzreiz, krītot gar zemi un kliedzot. Pieaugt mīlestībā, tas nozīmē pieņemt sāpes, pieņemt visu, kas ar mani dienas laikā notiek, un iet tam cauri, piedodot, mīlot un vairojot cieņu.
Ina Grasmane, “Mīlestības pedagoģijas” autore, psiholoģe.