IESĀKUMĀ BIJA VĪRIETIS… KAD BEIDZOT TU ESI TAS, KAM TEV JĀBŪT


Reliģijā ir pazīstama tāda formula: Vīrietis meklē Dievu, sieviete meklē vīrieti. Judeokristīgajā pasaules ainā Dievs vīrieti uztaisa no zemes pikas, iepūš tam nāsīs savu elpu un vīrietis kļūst par dzīvu dvēseli. Tālāk Dievs izoperē šai dzīvajai dvēselei kaulu un no tā izveido sievieti. Dievs taisa, Dievs operē un atkal taisa. Kur visā šajā paliek vīrietis? Kas ir šī “dzīvā dvēsele” par ko vīrietis top radīšanā? Apzinātība, fokusētība, Dievcentrētība un veselīgais pofigisms kā versija par vīrieti, kuram jābūt. Visas šīs īpašības sākas no tā, ka vīrietis IR un turpinās ar to, ka viņš DRĪKST BŪT.

Paliekot judeokristīgajā tradīcijā, vīrietis piedalās radīšanā ziedojot procesam savu sānu kaulu. Pretī viņš saņem dāvanu – sievieti. Iespējams, kaula ziedošana notika bez paša ziņas un miegā, jo pie apziņas esot vīrietis par savu kaulu būtu cīnījies līdz pēdējam un tā arī būtu palaidis garām lielo balvu – sievieti. Iespējams radīšanas stāstā ir skaidras norādes uz to, ka vīrietim nav jācīnās par kaulu, bet tas droši, pārliecinoši un apzināti jāatdod. Jāatdod Dievam, nevis kaut kam vai kādam. Un tad nestrebjot karstu pagaidīt kamēr Dievs no tā izveidos kaut ko lielisku priekš paša devēja.