BRĪVĀ SPĒLE MĪLESTĪBAS PEDAGOĢIJĀ 


Brīvā spēle ir viens no galvenajiem apmācību, audzināšanas un terapijas instrumentiem Mīlestības pedagoģijā un Mīlestības terapijā. 

Iesākumā aprakstīšu šīs metodes filozofisko un garīgo nozīmi.

Cilvēks ir “Svētā Gara mājoklis”(1 Kor 6;10). Ja cilvēks to apzinās, viņš kopj šo mājokli –  savu dvēseli un šī mājokļa  “istabas”. Svētā Terēze no Avilas savā grāmatā  “Dvēseles pils”  mums sniedz nobriedušu un žilbinošu šī noslēpuma liecību. Viņa apraksta cilvēku (katru cilvēku!) kā karalisku Dieva mājokli, neraugoties uz to, ka cilvēks bieži izturas kā ubagotājs, kas samierinājies ar savu postu. Viņš pat neuzdrīkstas pārkāpt “pils” slieksnim, kas ved sevis paša dziļumos un tātad paliek ārpusē – vientulībā un tumsā, traģiskas ‘atsvešinātības’ stāvoklī.

Cilvēka dvēsele satur vairākas istabas. Ja nekopj šīs dvēseles istabas, dvēsele kļūst negatīva, netīra, neapmierinātības un dusmu piepildīta. Ja Svētā Gara mājoklis, tad kaut kur dvēselē, jābūt arī kādai īpašai, intīmas satikšanās istabai. Jā, ir šāda vieta, kurā cilvēks satiek  Dievu un  iepazīst pats sevi Viņa gaismā. Tā ir “istaba”, kurā cilvēks var ieiet un pavadīt stundas brīnišķīgās, personību spēcinošās sarunās ar Savu Radītāju. Cilvēks, sarunās ar Dievu, dziļāk iepazīst sevi, savu dziļāko būtību, savu radošo potenciālu. Mīlestības pedagoģijā un terapijā mēs to saucam par īpašo “Sirds kambari”, kurā Dievs steidzas cilvēku satikt un uzrunāt ļoti personīgi . Tā ir  vienreizēja, intīma saruna ar savu Radītāju, kas notiek šajā sirds kambarī. Tā kā Viņš runā ar mani un tevi, tā Viņš nerunā ne ar vienu citu. Dievs respektē katra cilvēka vienreizējo un unikālo būtību, kuru pats ir radījis.

Kāda tad ir šī vienreizējā un neatkārtojamā būtība? Vai tai ir kādi parametri, pēc kuriem mēs varam to aprakstīt, atpazīt?

Mēs esam līdzīgi savam radītājam. Mēs arī esam radīti, lai turpinātu radīšanas darbu.

Cilvēks, kurš atteicies radīt, pazaudē pats sevi un cieš…

Bet kā mūsdienās tiek audzināti bērni?

Viņi tiek aizvesti prom no sava vienreizējā radīšanas potenciāla…

Bērniem tiek mācītas shēmas, formulas, tiek doti gatavi atbilžu varianti, izslēdzot  tiesības  izteikt pašam savas domas. Tās pasauli neinteresē. Un cilvēks tā iemācās dzīvot – pasaulei mana vienreizējā unikālā balss, mana vienreizējā dvēseles balss, mans radīšanas process neinteresē.

Prāta radītās nedzīvās shēmas ir daudz svarīgākas. Un prāts kļūst par cilvēka satikšanās sirds kambara ienaidnieku.

Kas notiek ar cilvēku, kurš pazaudējis savu iekšējo sirds balsi un līdz ar to patiesu saikni ar savu Radītāju?

Cilvēks kļūst nemierīgs, satraukts, cits ļoti noslēdzas sevī. Nāk slimības, jo cilvēks ir pazaudējis zāles – dzīvu satikšanos ar Dievu, Jēzus Kristu. Pazaudējis iespēju satikt sevi un radīt to vienreizējo dzīves bildi, kura dzīvo katrā no mums.

Brīvā spēle kā audzināšanas un terapijas instruments ir radoša darbnīca priekš bērna, kurā viņš var katru dienu atkal no jauna atrast sevi, savu radošo, unikālo būtību un atklāt to dvēseles istabu, kurā viņš satiek Dievu. Brīvā spēle atjauno cilvēka saikni ar viņa vienreizējo unikālo būtību. Brīvā spēle ir kā bērna trenniņš  katru dienu, sajust sevi, notvert iekšējo bildi sevī, savu redzējumu un īstenot to dzīvē.

Cilvēks, kurš ikdienā pauž savu radošo potenciālu, īsteno to dzīvē, ir vesels, iedvesmots, laimīgs un piepildīts.

Kā spēlēt brīvo spēli?

Atbrīvo istabu no liekām mantām un ienes tajā dažādu, radīšanai derīgu materiālu. Šādu materiālu var atrast dabā un iztīrot savus piebāztos skapjus. Tie ir akmeņi, dažādi koki, dēļi, čiekuri, audumi, segas, knaģi, trauciņi, mašīnītes, koka kluči, u.t.t, viss, kas der radīšanai. Par brīvās spēles materiālu var kļūt jebkāds materiāls, no kā var radīt.

Bērnam tiek dots uzdevums: Radi. Būvē! Jebko ko gribās!

Sākumā bērniem, kas pieraduši pie norādošām komandām, kas tiek dotas no agras bērnības var iestāties zināms šoks. Viņš var pilnīgi nesaprast, ko var darīt tādā istabā, kurā nav nekā gatava. Bet pamazām, pārvarot pretestību, bērns sāks būvēt…un atklās to kā ļoti aizraujošu nodarbi priekš sevis!

Es esmu redzējusi fantastiskas būves, ko rada bērni! Automašīnas, kuģus, divstāvīgus auto!

Tā ir bērna radīta vide, saskaņā ar viņu, ko nevar nopirkt nevienā veikalā! Tā ir īsta dzīve priekš bērna.

Kad bērni iemācās būvēt, radīt savu pasauli, tas ir viņiem ļoti atbilstošs veids, kā viņi izspēlē no sevis ārā visu to, kas viņiem traucē dzīvot. Skumjas, sāpes, dusmas, aizvainojumu. Šī ir brīvās spēles terapeitiskā funkcija. Bērni brīvās spēles laikā, spēlējot dažādas lomu spēles, izdzīvo jūtas un  meklē atbildes uz saviem iekšējiem jautājumiem.

Kāda meitenīte, kura piedzīvoja vecmāmiņas nāvi, brīvās spēles laikā izspēlēja šo sāpīgo dzīves notikumu. Spēle deva iespēju meitenītei izdzīvot zaudējumu un doties tālāk pa savas dzīves taciņu. Meitenīte brīvajā spēlē radīja debesis un zemi, spēlē iedalīja lomas citiem bērniem – bija vecmāmiņa un bija pati meitenīte. Šajā spēlē viņas sarunājās, atvadījās. Vecmāmiņa, brīvās spēles epizodē, stāstīja mazmeitiņai par to, kāpēc viņai jādodas uz debesīm. Tā ir īpaša, ļoti atbrīvojoša psihodrāma, kuru izdzīvo bērni, brīvās spēles laikā.

Šī spēle rodas dabiskā ceļā. Tā nāk no bērniem pašiem. Brīvās spēles laikā pieaugušais nedod komandas un norādījumus bērniem un nekādā veidā nevada bērnu spēles saturu.

Brīvā spēle ir arī brīvā mācīšanās. Bērni, būvējot mācās siet, nostiprināt, šķirot, izprast fizikas un drošības likumus.

Brīvā spēle ir bērna iniciatīvas audzināšana. Bērns ir priecīgs par saviem atklājumiem un izgudrojumiem: “  – Es ieraudzīju, es atklāju….es uzbūvēju… “. Pieaugušā pienākums ir to apstiprināt: “Jā, tas ir brīnišķīgi! Es lepojos ar tevi! “Šādā veidā bērns nostiprinās atziņā, ka es esmu vērtīgs, es varu un tas ir labi, ka es esmu… Man ir uz šīs zemes ko darīt…

Bērni, kas dzīvo radot, ir priecīgāki, veselāki, drosmīgāki un ticīgāki kā bērni, kas tiek iemācīti darīt, tikai vadoties no pieaugušā norādījumiem.

Bērnam ir jāspēj radīt. Viss sākas jautājumu bērnam: „Ko tev gribās? Piemēram,  zīmēt – ko tev  gribās…. Ko tev ar to gribētos darīt?… Kādas ir tavas idejas šī jautājuma risināšanai?

Šie jautājumi neizslēdz paklausības veidošanu bērna raksturā. Brīvajai spēlei, kā jebkurai spēlei, ir savi noteikumi. Piemēram – ja tu būvē lielu māju, tad mājai blakus jābūt ceļam, pa kuru var paiet garām. Bez atļaujas nedrīkst iet citu būvētajā teritorijā. Nedrīkst postīt otra darbu. Šie likumi ir līdzīgi kā likumi dzīvē. Ja likumi ir labi noformulēti un nemainīgi, bērni tos labi apgūst.