Lākturīšu gaismas svētki Mīlestības Mājā

Mīlestības pedagoģija runā ar bērniem. Tā runā ar bērniem par dažādām  dzīves norisēm,  māca saprast un māca mīlēt dzīvi. Mīlestības pedagoģija strādā gan ar bērnu garīgo, gan emocionālo, gan mentālo intelektu.  Mūsdienu jaunie psiholoģijas pētījumi parāda, ka augsts garīgais un emocionālais intelekts, ceļ bērnu matemātisko un cita veida loģisko domāšanu. Mūsdienās mēs bieži vien šīs intelekta daļas atstājam novārtā. Un esam pārsteigti, ka bērniem pietrūkst spēka mācīties.  Mīlestības pedagoģijā ir izstrādātas metodes, kas sarunu ar bērnu ved viņam saprotamā valodā, šādi strādājot ar bērnu jūtu un garīgo pasauli.  Viena no šādām metodēm ir sarunāšanās ar bērnu, izstāstot viņam kādu svarīgu stāstu.

Mīlestības Mājas tradīcija ir izstāstīt stāstus arī svētkos un pamatojums tam ir bērnu dvēseles uzbūve. Ja mēs dziļāk ieskatīsimies bērnu psiholoģijā, pamanīsim, ka svētkus bērni ļoti gaida, izdzīvo tos ar atvērtām sirdīm, ļoti emocionāli un pēc svētkiem sāk jau gaidīt nākamos svētkus.  Mīlestības pedagoģijā ir gadiem izstrādātas svētku tradīcijas, kas atkārtojas gadu no gada un ved bērnus stāstā un sarunā par dzīvi arvien dziļāk un dziļāk. Šajā reizē, vēlos parunāt par lākturīšu gaismas svētkiem. Tie mūsu mājā norisinās novembra mēnesī, pirms adventes laika un sapulcē lielus un mazus uz sarunu par to, kas es esmu, kas ir mana gaisma, kas ir mani talanti un ko es aiz sevis gribētu atstāt….

Šajos svētkos mēs runājam ar bērniem par gaismu, kas ir katrā no mums un kura grib rast izeju, lai bagātinātu pasauli…”Ar ko tu gribētu bagātināt šo pasauli?”, tas ir centrālais jautājums, ko uzdod šie svētki.

Lākturīšu svētkos, mūsu Mīlestības Mājas skolas skolnieki, apvieno spēkus, rada uzvedumu, kas atspoguļo viņu iniciatīvu un talantus. Šim uzvedumam bērni paši rada scenāriju, paši spēlē, paši dzied, paši vada pasākumu. Katru gadu bērniem ir iespēja izmēģināt sevi kādā no lomām. Katru gadu bērnu iniciatīva pieaug un caur svētku norisēm šo iniciatīvas izaugsmi var skaidri saskatīt.

Mūsdienu sabiedrībā, bieži vien svētku emocionālais pārdzīvojums tiek minimalizēts, tiek  pietuvināts  dzīvniecisku instinktu un iegribu izreaģēšanai un apmierināšanai. Svētki var būt daudz kas vairāk…Svētki var aicināt dziļāk…Svētku pārdzīvojums paliek bērna atmiņā uz visu mūžu un kāpēc gan neatstāt svarīgus un priekš bērna dzīves nozīmīgus, jēgpilnus nospiedumus,  idejas, kas vēlāk var kalpot kā pozitīva, dzīvību nesoša programma visai bērna dzīvei?